Reiz
kādā X-tīgBurziņā, neatceros skaird~ va tā bi X-tigNometn zem 300-gadīgā ozol
ezerKrastā, vai svētCeļojums kāds, vai AlfasKurss, es nodziedaj to dziesmiņ,
kurā piedzied: „Šņāči Minnā!”, tik ne gluž vairs par Minnu, bet ar X-tigTextu:
„Baznīcā
es ierodos, Ā-leluja!
Un
par kristiet pārvēršos, Ā-leluja!
Pateicos
Tev DebesTēvs, Ā-leluja!
Ka
es tagad ir Tavs bērns, Āleluja!
(piedzied)
Ā-leluja!
Ā-leluja!
Kas,
mans Glābēj, esi Tu?
Pam-param-pam-pam-pam,
Ā-leluja!
Ā-leluja!
Daiļais
Jēzus esi Tu!”
Tā
šī dziesmiņ panesās visā draudzē, vismaz darbīgāko un dziedošāko māsu &
brāļu vidū. Un arī mūsMācitajam tā pielipa tikTāl, ka vēlāk mani satics, šas
mani draudzig bāra par auglīgā augsnē sēto dziesmiņ, jo nu šam ikreiz japiestāj
un jaapdomā, lai neiedziedātos vai neiesauktos „Šņāci Minnā!” liturģij vietās,
kur jaiedziedās „Alelujā!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru